Gatavošanās vīra četrdesmit gadu jubilejai Ausmai bija prasījusi trīs dienas saspringta darba un rūpīgas plānošanas. Viņa gribēja, lai viss būtu nevainojami – no mājās gatavotiem salātiem un karstajām uzkodām līdz īpaši pasūtītai tortei, kas jau gaidīja ledusskapī.
Šī diena bija domāta Mārim, un Ausma vēlējās, lai viņš justos pa īstam nosvinēts, novērtēts un mīlēts. Viņa bija pārdomājusi katru detaļu: mūziku, kas fonā skanēs, viesu sēdvietu izkārtojumu un pat vīra mīļāko ziedu smaržu istabā. Tomēr svētku sajūta sāka plaisāt jau brīdī, kad pie durvīm atskanēja zvans un gaitenī parādījās vīramāte Gaida ar lielu kārbu rokās.
Gaida mājā ienāca nevis kā mīļš viesis, bet gan kā stingrs revidents, kurš ieradies pārbaudīt, vai viss notiek pēc viņas standartiem. Viņa uzreiz paziņoja, ka ir atnesusi savu mājās gatavoto torti, pilnībā ignorējot faktu, ka Ausma jau pirms nedēļas bija par visu vienojusies ar vietējo konditori.
Virtuvē sākās klusa, bet neatlaidīga “palīdzēšana” – šķīvju pārstādīšana, salātu trauku bīdīšana un nebeidzama kurnēšana par to, ka glāzes esot par mazām, bet dārgās linu salvetes – nepiemērotā krāsā. Ausma, gadu gaitā uztrenējusi apbrīnojamu pacietību, klusēja un mēģināja smaidīt. Viņa nevēlējās sabojāt vīram noskaņojumu un bija gatava pieciest vīramātes sīkos dzēlienus, lai tikai mājās valdītu miers un prieks.
Tomēr šī “palīdzība” bija nogurdinoša. Gaida ik pa brīdim ielūkojās katlos, piebēra sāli tur, kur tas nebija vajadzīgs, un ar skatienu novērtēja Ausmas kleitu, neko nesakot, bet tikai nozīmīgi nopūšoties. Tas bija tas klusais karš, ko saprot tikai sievietes. Ausma zināja, ka katra pārbīdītā dakšiņa ir simbolisks mēģinājums parādīt, kurš šeit ir galvenais. Bet viņa bija nolēmusi šodien neiesaistīties nevienā konfliktā. Galvenais bija Māris, viņa smaids un kopīgā svētku sajūta, ko viņi tik ļoti bija pelnījuši pēc smagā darba gada.
Uzruna, kas klusumā lika samulst
Kulminācija pienāca ap septiņiem vakarā, kad vīramāte piecēlās ar vīna glāzi rokā. Visi viesi pieklusa, jo Gaidas tosti vienmēr bija gari un teatrāli. Sākums šķita cerīgs – stāsti par to, kā viņa viena pati izaudzinājusi dēlu un ielikusi viņā labākos pamatus. Tomēr drīz vien runa pārvērtās par Ausmas darba un dzīvesveida noniecināšanu. Gaida sāka salīdzināt šo vakaru ar savām rīkotajām viesībām pirms desmit gadiem Siguldā, uzsverot, ka toreiz “viss bija no sirds un paštaisīts”.
Tad sekoja vissāpīgākais trieciens. Vīramāte neslēpa savu neapmierinātību ar to, ka Ausma ir “karjeriste”, nevis mājsaimniece, kas visu dienu pavada pie plīts. Pie galda iestājās neērts, biezs klusums, kad izskanēja vārdi, ka Mārim būtu vajadzīga sieviete, kura māk “turēt māju”, nevis dzenas pēc panākumiem darbā.
Tosts noslēdzās ar skarbu un tiešu frāzi:
“Žēlojiet manu dēlu, sievas nāk un iet, bet māte ir tikai viena.” Šajā brīdī Ausma sajuta fiziskas sāpes un karstu vilni pakrūtē. Viņa vairs nespēja nosēdēt pie galda, tāpēc klusi piecēlās un pameta istabu, atstājot viesus neērtā un smagā klusumā.
Virtuves miers un skarba pašcieņas mācība
Virtuvē Ausma beidzot varēja uzelpot, taču viņas rokas trīcēja no aizvainojuma. Viņai sekoja labākā draudzene Zane, kura centās mierināt, sakot, ka vīramāte vienkārši ir pārāk daudz iedzērusi vai jūtas vientuļa. Bet Ausma zināja labāk – tie nebija gadījuma vārdi. Tas bija rūpīgi krāts aizvainojums, kas tika izgāzts publiski, lai maksimāli sāpinatu. Viņa saprata, ka šīs dažas minūtes ir iznīcinājušas trīs dienu gatavošanās prieku. Viņa jutās tā, it kā būtu kaila visu šo cilvēku priekšā, kurus viņa cienīja un mīlēja.
Kad vēlāk vakarā Gaida ienāca virtuvē ar tukšiem šķīvjiem un tēloja, ka nekas īpašs nav noticis, Ausmā kaut kas galīgi salūza. Viņa vairs nejuta ne dusmas, ne vēlmi skaidroties – tikai aukstu, skaidru mieru. Viņa beidzot saprata, ka klusēšana un piekāpšanās vairs nepalīdzēs. Vīramāte mēģināja pasniegt notikušo kā nevainīgu joku, taču Ausma vairs neklausījās. Viņa mierīgā balsī palūdza vīramāti pamest viņas māju un piebilda, ka turpmāk viņu šajās telpās redzēt nevēlas. Tā nebija histērija, tas bija spriedums.
Konflikts, kas briedis divpadsmit gadus
Kad Māris ienāca virtuvē, viņš ieraudzīja savu māti ar asarām acīs un sievu, kura izskatījās kā no akmens kalta. Tas nebija pirmais strīds šo divpadsmit gadu laikā, taču pirmo reizi tas notika tik atklāti un neatgriezeniski. Māris mēģināja būt vidutājs, teikdams: “Mamma tikai gribēja labu,” taču Ausma viņu pārtrauca. Viņa atgādināja par visām tām reizēm, kad viņa bija norijusi aizvainojumu, kad viņa bija pieciešusi kritiku par savu izskatu, audzināšanas metodēm un saimniekošanu.
Gaida tikmēr skaļi vaimanāja, saucot dēlu palīgā pret “ļauno sievu”, kura viņu dzenot ārā naktī. Viņa atgādināja par savu lielo ieguldījumu dēla dzīvē, par savu vientulību un upuriem. Māris jutās salauzts. Viņš redzēja savu sievu, kura bija viņa labākais draugs un atbalsts, un savu māti, kuru viņš mīlēja par spīti visam. Galu galā viņš klusi piegāja pie mātes, paņēma viņas mēteli un teica:
“Mamma, šovakar tev tiešām labāk ir doties mājās. Es tevi aizvedīšu.”
Tas bija brīdis, kad viņš pirmo reizi publiski nostājās sievas pusē.
Nākamās dienas: Telefonu zvani un radu nosodījums
Nākamajā rītā Ausma pamodās ar dīvainu viegluma sajūtu. Viņa zināja, ka vētra tikai sākas, bet viņas iekšējais lēmums bija pieņemts. Jau ap desmitiem rītā sākās pirmie telefona zvani. Gaida bija paspējusi apzvanīt visus radiniekus Jelgavā un Kuldīgā, stāstot šausmu stāstus par to, kā viņu padzina no svētku galda “tikai par vienu vārdu”. Viņa tēloja sirdsslimnieci, apgalvoja, ka viņai pacēlies asinsspiediens un ka viņa nekad nepiedos šādu izturēšanos.
Daži radinieki mēģināja kaunināt Ausmu, sakot, ka “vecākiem cilvēkiem ir jāmāk piedot” un ka “ģimenē nedrīkst turēt ļaunu prātu”. Ausma tos uzklausīja mierīgi, bet katram skaidri atbildēja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
